- Ekosistēmu pakalpojumu pieejas lietošanas mērķis
- Ekosistēmu pakalpojumu pieejas vēsturiskā attīstība
- Jēdzienu skaidrojums
- Starptautiskie, Eiropas Savienības un Baltijas jūras reģiona politikas plānošanas dokumenti
Ekosistēmu pakalpojumu pieejas lietošanas mērķis
Ekosistēmu un to pakalpojumu jēdziens nodrošina pamatietvaru, lai analizētu savstarpēji ietekmējošās attiecības starp cilvēkiem un apkārtējo vidi, un attiecīgu rīcību izvēlei, ievērojot šo savstarpējo mijiedarbību. Šā iemesla dēļ ekosistēmu pieeja ir iekļauta Konvencijā par bioloģisko daudzveidību (Convention on Biological Diversity, CBD) un Tūkstošgades ekosistēmu novērtējumā (Millennium Ecosystem Assessment, MA). Ekosistēmu pieeja tiek definēta kā labi strukturēta zemes, ūdens un dzīvo resursu integrētas pārvaldības stratēģija, kas vienlīdzīgi veicina to saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu (CBD, 2000).
Ekosistēmu pakalpojumu pieejas (EPP) lietošanai ir nozīmīga loma bioloģiskās daudzveidības mērķu sasniegšanā, un tās uzdevums ir informēt politiku izstrādātājus un īstenotājus ūdens, klimata, tautsaimniecības nozaru un reģionālās plānošanas jomā. Saskaņā ar Tūkstošgades ekosistēmu novērtējumu (MA, 2000) ekosistēmu pakalpojumu (EP) novērtējuma un līdz ar to EPP mērķis ir sniegt kritisku novērtējumu par labāko pieejamo informāciju, lai pieņemtu lēmumus par sarežģītiem un sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem.
Pieaugot sabiedrības izpratnei par EP nodrošinājuma atkarību no bioloģiskās daudzveidības un, gūstot arvien plašāku praktisku pieredzi, pieaug tautsaimniecības nozaru skaits, kurās tiek un var tikt izmantota EPP.
ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģija 2020. gadam integrē EP ilgtspējīgu pielietojumu kā humāno ekonomiju nostiprinošu elementu. Eiropas 2020. gada stratēģija vērsta uz gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes veidošanu ES. Resursu efektivitāte kā vadošais princips caurvij arī citas ES stratēģijas. Tā rezultātā arī citas politikas atsaucas uz EP pieeju.
Aplūkojot EPP izmantošanas mērķi, pieejā ietvertās metodes un potenciālos rezultātus, ir pamats ekosistēmu pakalpojumu pieeju uzskatīt par instrumentu ilgtspējīgas attīstības uzstādījumu skaidrākai sapratnei un īstenošanai.
Ekosistēmu pakalpojumu pieeja un ilgtspējīga attīstība – satura un procesuālā korelācija
EPP mērķis ir attīstīt teritoriju maksimāli saprātīgā un dabas vidi nedegradējošā veidā.
Ieguvumus no šādas pieejas gūst sabiedrība – gan apkārtnes iedzīvotāji, gan tūristi, uzņēmēji un citi. Teritorijas ekosistēmu pakalpojumi saglabājas un cilvēkiem no tiem ir lielāks ilgtermiņa labums.
Ekosistēmu pakalpojumu pieejas vēsturiskā attīstība
Zinātnieki ekosistēmu un ekosistēmu pakalpojumu pieejas izstrādei ir pievērsušies kopš 20. gadsimta beigām, kad parādījās pirmās nopietnākās publikācijas šajā jomā. Idejas aizsākums ir 1970. gadā veiktajā pētījumā par kritiskajām vides problēmām („Study of Critical Environmental Problems”), kurā pirmo reizi tika izmantots jēdziens „vides pakalpojumi”.
Periodā 1972-1984 notiek jēdziena „ilgtspējīgas attīstība” (sustainable development) izpratnes veidošanās. Ilgtspējīga attīstība tiek definēta kā attīstība, kas nodrošina šodienas vajadzību apmierināšanu, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai.
1992. gadā RIO konference kļuva par etalonu globāla mēroga diskusijai par ilgtspējīgu attīstību, bioloģisko daudzveidību un klimata pārmaiņām un tajā tika sistematizēta iepriekš paustā ilgtspējīgas attīstības koncepcija.
2001. gadā ANO uzsāka ekosistēmu pakalpojumu koncepta izstrādi. Plašāk šis koncepts „Tūkstošgades ekosistēmu novērtējumā” (Millenium Ecosystem Assessment) kļuva zināms pēc tā publicēšanas 2005. gadā, un tam bija liela nozīme politikas veidošanā. Novērtējums sniedza visaptverošu, globālu atzinumu par cilvēka darbības radīto ietekmi uz ekosistēmām un to sniegtajiem pakalpojumiem, analizēja ekosistēmu stāvokli un novērojamās tendences, kā arī piedāvāja iespējamos risinājumus to atjaunošanai, saglabāšanai un ilgtspējīgai izmantošanai. Pētījuma autori secināja, ka 60 % no visiem pasaules ekosistēmu pakalpojumiem un līdz 70 % regulācijas pakalpojumu ir degradēti vai tiek izmantoti neilgtspējīgi.
Nākamā nozīmīgākā starptautiskā iniciatīva ekosistēmu pakalpojumu jomā ir pētījums „Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika” (The Economics of Ecosystems and Biodiversity – TEEB), kas tika īstenots no 2007. gada līdz 2010. gadam, lai apzinātu bioloģiskās daudzveidības ekonomisko vērtību, kā arī izmaksas, kas rodas bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un ekosistēmu degradācijas rezultātā.
ES dalībvalstīs ekosistēmu pakalpojumu novērtēšana kļuvusi aktuāla līdz ar ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas 2020. gadam pieņemšanu 2011. gadā. Šīs stratēģijas pamatmērķis ir līdz 2020. gadam apturēt bioloģiskās daudzveidības izzušanu un ekosistēmu pakalpojumu degradāciju ES un atjaunot tos, ciktāl reāli iespējams. Stratēģijas uzdevumos ir ietverta arī zināšanu uzlabošana par ekosistēmām un to pakalpojumiem ES (5. uzdevums) un izteikts aicinājums visām ES dalībvalstīm līdz 2014. gadam savā teritorijā kartēt un novērtēt ekosistēmu un to sniegto pakalpojumu stāvokli, bet līdz 2020. gadam novērtēt to ekonomisko vērtību.
Pirmais Latvijas attīstības plānošanas dokuments, kurā ietverts „ekosistēmu pakalpojumu” jēdziens ir „Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam”, kas šo jēdzienu skaidro kā resursu un procesu kopumu, ko nodrošina dabīgās ekosistēmas. Dabas kapitālu veido ekosistēmu (jūra, mežs, agro u.c.) elementu kopums, kas rada un uztur cilvēces eksistencei nepieciešamus dabas resursus un ekosistēmu pakalpojumus. Samazinoties dabas kapitālam, samazinās arī cilvēku izdzīvošanai un dzīves kvalitātei būtisko resursu un pakalpojumu pieejamība. Tiek uzsvērts, ka dabas kapitāls ne vienmēr ir aizstājams ar citām kapitāla formām, un tā samazināšanās var būt neatgriezeniska. Dabas kapitāla pārvaldības viens no iespējamiem risinājumiem ir noteikts, ka dabas kapitāla pieeja ir jāintegrē vides, ekonomikas, telpiskās un reģionālās attīstības un zemes politikā. Ekosistēmu produktu un pakalpojumu izvērtējums ir jāizmanto visos politikas analīzes, veidošanas un īstenošanas posmos.
Jēdzienu skaidrojums
Attīstības plānošana ir process, kas ietver pašreizējās situācijas apzināšanu, mērķtiecīgus pētījumus, prognozes, vērtēšanu, lēmumu pieņemšanu, iesaistot sabiedrību, valsts un pašvaldības institūcijas, un vērsts uz attīstības stratēģijas un teritorijas plānojuma izstrādāšanu, pieņemšanu vai pārskatīšanu. Attīstības plānošanas mērķis ir sekmēt valsts ilgtspējīgu un stabilu attīstību, kā arī iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Biodaudzveidība (biodiversity) – dzīvo organismu, biotopu un ekosistēmu dažādība. Izšķir vairākus bioloģiskās daudzveidības līmeņus: ģenētiskā daudzveidība, sugu daudzveidība, ekosistēmu (biotopu) daudzveidība.
Biotisks – dzīvojoša vai nesen dzīvojusi ekosistēmu bioloģiskā sastāvdaļa, t.i. augi, dzīvnieki, augsnes mikroorganismi, nedzīvā zemsedze un atmirusī koksne.
Biotops (habitat) –augu un dzīvnieku apdzīvota teritorija, kurā ir samērā viendabīgi ģeogrāfiskie un abiotiskās vides apstākļi.`
Detālplānojums ir detalizēts vietējās pašvaldības teritorijas daļas plānojums, kuru izstrādā, lai noteiktu prasības konkrētu zemes vienību izmantošanai un apbūves parametriem, kā arī precizētu zemes vienību robežas un aprobežojumus.
Ekosistēma (ecosystem) – biosfēras telpā un laikā pastāvoša pašregulējoša termodinamiski atvērta sistēma, ko veido noteiktā teritorijā mītoši dzīvie organismi un nedzīvā vide (augsne, mikroklimats, hidroloģiskie apstākļi u.c.) un kam raksturīga enerģijas plūsma un vielu aprite. Plašāks jēdziens par biotopu.
Ekosistēmu pakalpojumi (ecosystem services) – labumi un ieguvumi, ko ekosistēmas sniedz cilvēkam un tā labklājībai.
Ekosistēmu pakalpojumu kartēšana ietver pakalpojumu veidu identificēšanu, kvantificēšanu un kartēšanu pētāmajā teritorijā, ekosistēmu pakalpojumu biofizikālās, sociālās un ekonomiskās novērtēšanas ietvaros.
Ekosistēmu pakalpojumu novērtēšana var tikt veikta, izmantojot gan biofizikālās, gan sociālās, gan arī ekonomiskās novērtēšanas metodes un rādītājus. Novērtējuma veikšanā tiek iesaistīti atbilstoši eksperti ar zināšanām par pētījumā iekļauto ekosistēmu pakalpojumu raksturojošiem parametriem, pētījuma teritoriju, vienotu izpratni par ekosistēmu pakalpojumu pieejas būtību.
Ekosistēmu pakalpojumu pieeja (EPP) ir zemes, ūdens un dzīvo resursu integrētas pārvaldības stratēģija, kas vienlīdzīgi veicina saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu.
Funkcionālais zonējums – teritorijas iedalījums zonās, kurām ir atšķirīgas prasības atļautajai teritorijas izmantošanai un apbūvei.
Ilgtspējība (sustainability) – lēmumi, kuru pamatā ir pašreizējo vajadzību apmierināšana, neapdraudot nākamo paaudžu iespējas apmierināt viņu vajadzības. Vāja ilgtspējība paredz, ka vajadzības var apmierināt, izmantojot kompromisus, bet spēcīga ilgtspējība liecina, ka dažādu kapitāla formu aizstāšana ir apzināti pārdomāta un ierobežota.
Kompromiss (trade-off) – situācija, ja viena ekosistēmu pakalpojuma nodrošināšana tiek samazināta uz cita ekosistēmu pakalpojuma plašākas izmantošanas rēķina, saistīta ar cilvēka pieņemtu lēmumu. Mēdz lietot arī jēdzienu „izslēdzošie kompromisi”.
Lēmumu pieņēmējs (decision maker) – persona vai organizācija, kurai ir pilnvaras vai spēja lemt par kādu darbību.
Pašvaldības saistošie noteikumi – pašvaldības domes (padomes) pieņemtais ārējais normatīvais akts, kas saistošs jebkurai fiziskai un juridiskai personai attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā.
Pilsētplānošana – uz attīstību vērsts mērķtiecīgi koordinētu darbību kopums pilsētu un citu apdzīvoto vietu telpiskajai izveidei un funkcionālajai izmantošanai.
Plānošanas reģions – atvasināta publiska persona, kuras lēmējinstitūcija ir Plānošanas reģiona attīstības padome, bet izpildinstitūcija – administrācija.
Plāns – lokāla ģeogrāfiskā apgabala ilgtermiņa informācijas attēlojums vizuāli uztveramā formā, kurā nav ņemts vērā Zemes virsmas liekums.
Rīcības programma ir saskaņotu prioritāru uzdevumu un rīcību (ietverot projektus) kopums, kas jāuzsāk un jāīsteno noteiktā laika periodā, lai veicinātu mērķu un vīzijas sasniegšanu.
Telpiskā izšķirtspēja nosaka mazākā objekta mērījumu jeb izmērus, kuru iespējams saskatīt satelītattēlā, un visbiežāk šo izšķirtspēju raksturo zemes laukuma vienība dabā vai lineārā dimensija uz zemes, ko attēlo viens pikselis.
Teritorijas atļautā izmantošana – konkrētai zemes vienībai teritorijas plānojumā, lokālplānojumā vai detālplānojumā noteiktās izmantošanas prasības un aprobežojumi.
Teritorijas plānojums – vietējās pašvaldības ilgtermiņa teritorijas attīstības plānošanas dokuments, kurā noteiktas prasības teritorijas izmantošanai un apbūvei, tajā skaitā funkcionālais zonējums, publiskā infrastruktūra, teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi, kā arī citi teritorijas izmantošanas nosacījumi un kuru izstrādā administratīvajai teritorijai vai tās daļai.
Zaļā infrastruktūra – stratēģiski plānots pilnīgi vai daļēji dabisku teritoriju tīkls kombinācijā ar citiem vides objektiem, kas ir izveidots un tiek pārvaldīts, lai sasniegtu plašu ekosistēmu pakalpojumu klāstu.
Zaļā izaugsme (green growth) ir termins, kas raksturo tādu ekonomisko izaugsmi, kas ilgtspējīgi izmanto dabas resursus. Tas nozīmē veicināt ekonomisko izaugsmi un attīstību, vienlaikus nodrošinot, ka dabas resursi turpina vides pakalpojumu sniegšanu, uz kuriem balstās pašreizējās un nākamās paaudzes labklājība.
Starptautiskie, Eiropas Savienības un Baltijas jūras reģiona politikas plānošanas dokumenti
Helsinku Konvencijas (HELCOM) par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību (pieņemta 1972. gadā, atjaunota 1992. gadā, Latvijā ratificēta 1994. gadā) mērķis ir samazināt un novērst Baltijas jūras vides piesārņošanu no avotiem sauszemē un jūrā, nolūkā sekmēt Baltijas jūras vides atveseļošanu un tās ekoloģiskā līdzsvara atjaunošanu, saglabāt un aizsargāt jūras un piekrastes ekosistēmu dabisko dzīves vidi un bioloģisko daudzveidību.
Eiropas Reģionālās/Teritoriālās plānošanas ministru konferencē (CEMAT) tika pieņemta Eiropas Padomes izstrādāta rezolūcija „Eiropas reģionālā/telpiskās plānošanas harta” (1983) (The European regional/spatial planning Charter), kas paredzēja gan Eiropas telpiskās plānošanas struktūras izstrādi, gan nepieciešamību veidot nozaru politikas uz teritoriālā pamata. No ekonomiskā, sociālā un vides aspekta tāpat kā no infrastruktūras un labiekārtojuma aspekta ir svarīgi radīt laukos atbilstošus dzīves apstākļus, īpaši, ņemot vērā atšķirības starp apdzīvojuma centriem un mazattīstītiem, nomaļiem lauku apvidiem. Attīstot apdzīvoto vietu tīklu, sociālās un ekonomiskās struktūras un transportu, šādās teritorijās ir jāievēro to specifiskās funkcijas, īpaši dabas ainavu saglabāšanā un pārvaldīšanā.
Riodežaneiro, Brazīlijā 1992. gadā notika Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) pasaules valstu līderu konference „Vide un attīstība”, saukta arī par Zemes samitu. Konference vērsa uzmanību uz pasaulē notiekošo apkārtējās vides postīšanu un pastāvošo sociālo nevienlīdzību. Tās laikā tika pieņemti vairāki svarīgi dokumenti, kas kļuvuši par pagrieziena punktu pasaules vēsturē, izvirzot kopējus mērķus ilgtspējīgai attīstībai pasaulē. Konferencē tika parakstīta Rio deklarācija par vidi un attīstību (Rio Declaration on Environment and Development), akceptēts Rīcības plāns 21. gadsimtam (Agenda 21); akceptēti ANO „Mežu izmantošanas principi” un parakstītas ANO Vispārējās Konvencijas „Par bioloģisko daudzveidību” (Latvija ratificēja 1995. gadā) un „Par klimata pārmaiņām” (Latvija ratificēja 1995. gadā). RIO konference kļuva par etalonu globāla mēroga diskusijai par ilgtspējīgu attīstību, bioloģisko daudzveidību un klimata pārmaiņām un tajā tika sistematizēta iepriekš paustā ilgtspējīgas attīstības koncepcija.
1992. gadā tiek dibināta VASAB – Vīzija un stratēģijas apkārt Baltijas jūrai, kas ir 11 Baltijas jūras reģiona valstu starpvaldību sadarbība telpiskās plānošanas un attīstības jautājumos. Dibināšanas mērķis bija izveidot reģiona attīstības vīziju līdz 2010. gadam, kas tika akceptēta 1994. gadā Tallinas konferencē, izveidojot pastāvīgu sekretariātu. Starp VASAB izpētes virzieniem ir arī jūra un integrēta piekrastes zonas apsaimniekošana un jūras izmantošanas plānošana, kā arī horizontālie jautājumi, piemēram, reģiona identitāte un kultūrainavas savdabība un klimata izmaiņas. 2001.gadā Baltijas jūras reģiona valstu telpiskās plānošanas un attīstības ministru 5.konferencē Vismārā tika pieņemta deklarācija un jauna vienota telpiskās attīstības rīcības programma VASAB 2010 Plus. Rīcības programma uzsver pārrobežu sadarbību – pilsētu, reģionu sadarbību, transnacionālo transporta sakaru attīstību, pārrobežu zaļo tīklojumu attīstību, ieskaitot kultūrainavas, kā arī lauku apvidu dažādošanu un stiprināšanu.
Olborgas harta „Eiropas pilsētas ceļā uz līdzsvarotu attīstību” (Charter of European Cities & Towns Towards Sustainability, 1994) tika pieņemta Eiropas pilsētu konferencē. Hartas mērķis ir veicināt ilgtspējīgu attīstību pašvaldību līmenī – attīstīt ilgtermiņa rīcības plānus, kā arī uzsākt Eiropas ilgtspējīgas attīstības pilsētu kampaņu. Vairāk nekā 700 Eiropas pašvaldību ir parakstījušas šo hartu, tajā skaitā arī Rīga, pievienojoties Eiropas Ilgtspējīgo pilsētu kustībai. Olborgas hartas prioritārās jomas: sociālais taisnīgums, prasība atkārtoti izmantot un atjaunot pamestas vai neizdevīgas pilsētas teritorijas, veicināt un palielināt bioloģisko daudzveidību, rūpēties par zaļo teritoriju, uzlabot augsnes un gaisa kvalitāti, ilgtspējīgs pilsētas transporta kustības modelis, izvairīšanās no esošo dabas teritoriju urbanizācijas, pilsoņi kā galvenie dalībnieki, sabiedrības iesaiste, kā arī uzņēmumu atbildība par to, lai aizsargātu un saglabātu visiem pieejamus dabas resursus. Parakstot hartu, pilsētas, apņemas izmantot politiskos, tehniskos instrumentus un līdzekļus, kas atbilst ekosistēmu pieejai pilsētu pārvaldīšanā, izmantot priekšrocības, ko sniedz dažāda veida instrumenti, tādi kā vides datu apkopošana un apstrāde; vides plānošana u.c. Nereti analizējot pašvaldību attīstības atbilstību ilgtspējīgai attīstībai, to plānošanas dokumenti un rīcības tiek analizēti Olborgas hartā formulēto ilgtspējīgas attīstības principu kontekstā.Latvijā šāda analīze veikta par Siguldas novadu.
Neformālajā ES telpiskās plānošanas ministru padomē Potsdamā, 1999. gadā tika pieņemta Telpiskās attīstības komitejas izstrādāta „Eiropas telpiskās attīstības perspektīva” (ETAP) (European Spatial Development Perspective, ESDP, 2019). Perspektīva ir pazīstama ar devīzi „Virzībā uz līdzsvarotu un ilgtspējīgu ES teritorijas attīstību”. Tas bija pirmais Eiropas politikas dokuments par telpisko plānošanu. Lai gan šim politikas dokumentam nav saistošs raksturs, tomēr pirmo reizi tika radīts stratēģisks ietvardokuments telpiskās attīstības jomā, kas tādējādi apliecināja ES iesaisti. ETAP ir balstīta uz ES mērķi sasniegt līdzsvarotu un ilgtspējīgu attīstību. Tas nozīmē, ka sociālās un ekonomiskās prasības jāsaskaņo ar teritorijas ekoloģiskajām un kultūras funkcijām, tādējādi veicinot ilgtspējīgu un plašākā mērogā līdzsvarotu telpisko attīstību. Konferencē tika pieņemti „Eiropas kontinenta ilgtspējīgas telpiskās attīstības pamatprincipi” (Guiding Principles for Sustainable Spatial Development of the European Continent).
Pamatojoties uz ANO Tūkstošgades samitā Ņujorkā pieņemto ANO Tūkstošgades deklarāciju (2000), Apvienoto Nāciju Ģenerālasambleja pieņēma astoņus Tūkstošgades attīstības mērķus. Tie skar dažādus jautājumus, kuri saistīti ar dzīves līmeņa uzlabošanu tādās jomās kā izglītība, veselība, vides ilgstpēja u.c.
Eiropas Savienības dalībvalstis Florencē parakstījušas Eiropas ainavu konvenciju (European Landscape Convention, 2000) (Latvija ratificēja 2007. gadā), kuras mērķis ir veicināt ainavu aizsardzību, pārvaldību un plānošanu, kā arī organizēt Eiropas sadarbību ainavu plānošanas jautājumos. Tas ir svarīgs politikas dokuments, ņemot vērā konceptuālās saiknes starp ekosistēmu pakalpojumiem un ainavu.
Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma un Bioloģiskās daudzveidības rīcības plāns līdz 2010. gadam tiek pieņemts 2010.gadā. Bioloģiskās daudzveidības nacionālajā programmā pirms 20 gadiem noteiktie stratēģiskie mērķi – saglabāt un atjaunot ekosistēmu un to dabiskās struktūras daudzveidību; saglabāt un veicināt vietējo savvaļas sugu daudzveidību; saglabāt savvaļas sugu, kā arī kultūraugu un mājdzīvnieku šķirņu ģenētisko daudzveidību; veicināt tradicionālās ainavas struktūras saglabāšanos un nodrošināt dzīvās dabas resursu līdzsvarotu un ilgtspējīgu izmantošanu – ir aktuāli joprojām.
ES Jūras vides aizsardzības un saglabāšanas tematiskā stratēģijas mērķis ir aizsargāt un atjaunot okeānu un jūru vidi Eiropā un nodrošināt to, ka cilvēka darbība ir vēsta uz ilgtspējību, tiek pieņemta 2005. gadā. Stratēģijas veidošanā ir izmantota „uz ekosistēmām balstīta pieeja, kad cilvēka darbība, kas ietekmē jūras vidi, tiek veikta integrēti, veicinot okeānu un jūru saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu atbilstīgi objektivitātes principam”.
Saeimas 2005. gada 26. oktobra sēdē tiek pieņemts ilgtermiņa konceptuālais dokuments „Latvijas izaugsmes modelis: Cilvēks pirmajā vietā” (2006). Izaugsmes modeļa pamats – uz cilvēku centrēta pieeja. Saskaņā ar „Attīstības plānošanas sistēmas likumu”, izstrādājot attīstības plānošanas dokumentus, tie savstarpēji jāsaskaņo un jāievēro šis konceptuālais dokuments. Šī pieeja ietverta arī valsts konstitucionālajā pamatā – 2014. gadā pieņemtajā Latvijas Satversmes preambulā.
Leipcigas hartas par ilgtspējīgām Eiropas pilsētām (Leipzig Charter on Sustainable European Cities, 2007) pieņemšanā ES par pilsētu attīstību atbildīgie ministri atbalstīja ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju un uzsvēra, ka pilsētu attīstībā jāņem vērā visi ilgtspējas aspekti, kas ietver ekonomisko labklājību, sociālo līdzsvaru un veselīgu vidi. Dokumentā Eiropas pilsētas atzītas par neizmērojamu un neatkārtojamu ekonomisko, sociālo un kultūras vērtību. Uzsvērts, ka aizvien vairāk ir nepieciešams holistiskās stratēģijas. Saskaņota rīcība, nozaru politiku jomu koordinācija.
ES Jūras stratēģijas pamatdirektīva (2008) nosaka, ka dalībvalstīm līdz 2020. gadam jāpanāk labs jūras vides stāvoklis un jāpiemēro ekosistēmu pieeja. Lai panāktu direktīvas mērķu īstenošanu, par pamatu izmantojamas esošās reģionālās sadarbības struktūras, kas izveidotas ar reģionālajām jūras konvencijām. Baltijas jūras reģionālā sadarbības struktūra balstās uz Helsinku Konvenciju (HELCOM) par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību, kaspieņemta 1974. gadā un atjaunota 1992. gadā ar mērķi samazināt un novērst Baltijas jūras vides piesārņošanu no avotiem sauszemē un jūrā, nolūkā sekmēt Baltijas jūras vides atveseļošanu un tās ekoloģiskā līdzsvara atjaunošanu, saglabāt un aizsargāt jūras un piekrastes ekosistēmu dabisko dzīves vidi un bioloģisko daudzveidību.
ANO Konvencijas par bioloģisko daudzveidību 10. sanāksmē tika pieņemti vairāki svarīgi lēmumi, tostarp, Bioloģiskās daudzveidības stratēģiskais plāns 2011.-2020. gadam, kurā ietverti tā sauktie Aiči mērķi (Strategic Plan for Biodiversity 2011-2020, including Aichi biodiversity targets, 2010), kas nosaka valstu rīcības pamatstratēģiju, lai uzturētu, uzlabotu un atjaunotu bioloģisko daudzveidību, ekosistēmas un to pakalpojumus.
Eiropas Vides ministru padome 2010. martā noteica jaunu ES mērķi bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā 2020. gadam: „ES plāno apturēt bioloģiskās daudzveidības izzušanu en ekosistēmu pakalpojumu degradāciju ES līdz 2020. gadam, atjaunot tās, ciktāl iespējams, vienlaikus paātrinot ES ieguldījumu globālās bioloģiskās daudzveidības samazināšanās novēršanā”.
Eiropa 2020 (Lisabonas stratēģijas turpinājums) – ES ekonomiskās izaugsmes stratēģija nākamajai desmitgadei – gudra, ilgtspējīga un integrējoša izaugsme. Eiropa 2020 izvirza trīs prioritātes, kuras savstarpēji pastiprina cita citu. – gudra izaugsme (smart growth) – uz zināšanām un inovāciju balstītas ekonomikas attīstība. – ilgtspējīga izaugsme (sustainable growth) – resursu ziņā efektīvākas, videi nekaitīgākas un konkurētspējīgākas ekonomikas veicināšana. – integrējoša izaugsme (inclusive growth)- tādas ekonomikas veicināšana, kurā ir augsts nodarbinātības līmenis un kas nodrošina sociālo un teritoriālo kohēziju. Stratēģijas priekšvārdā teikts, „lai nodrošinātu ilgtspējīgu nākotni, mums jau tagad ir jādomā plašāk nekā īstermiņā”.
Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam (Latvija 2030) ir hierarhiski augstākais attīstības plānošanas dokuments Latvijā, apstiprināts Saeimas 2010. gada 10. jūnija sēdē. Viena no Latvija 2030 deviņām prioritātēm ir “Daba kā nākotnes kapitāls”, kuras mērķis ir panākt, ka Latvija izvirzās vadībā saistībā ar ekosistēmu pakalpojumu aizsardzību, veicināšanu un ilgtspējīgu izmantošanu. Latvija 2030 ir noteikta telpiskās attīstības perspektīva, kuras mērķis ir saglabāt Latvijas savdabību – daudzveidīgo dabas un kultūras mantojumu, tipiskās un unikālās ainavas.
Eiropas Savienības Teritoriālās attīstības programma 2020 (Territorial Agenda of the European Union 2020, TA2020, 2011) pieņemta neformālajā par telpisko plānošanu un reģionālo attīstību atbildīgo ministru sanāksmē (19.05.2011, Ungārijā) un ir vērsta uz teritoriālās attīstības stratēģisko virzienu nodrošināšanu, teritoriālās dimensijas integrēšanu dažādās politikas jomās visos pārvaldības līmeņos un stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu saskaņā ar teritoriālās kohēzijas principiem.
ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam (EK paziņojums Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls – bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam (2011), kuras mērķis – līdz 2020. gadam apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos ES un atjaunot ekosistēmas un to pakalpojumus ciktāl tas ir iespējams, un palielināt centienus, lai apstādinātu globālās bioloģiskās daudzveidības izzušanu. Stratēģijā ir iekļauti seši savstarpēji papildinoši un atkarīgi uzdevumi, kas atbilst 2020. gada pamatmērķa sasniegšanai plānotajiem centieniem. Daudzas ekosistēmas un to pakalpojumi ES ir degradējušies, lielākoties zemes platību sadrumstalotības dēļ. Gandrīz 30 % ES teritorijas ir vērtējami kā mēreni sadrumstaloti līdz ļoti sadrumstaloti. Stratēģijas 2. uzdevums ir vērsts uz ekosistēmu pakalpojumu uzturēšanu un uzlabošanu un degradēto ekosistēmu atjaunošanu, telpiskajā plānošanā iestrādājot zaļās infrastruktūras koncepciju.
2012. gadā Eiropas Komisija izveido Ekosistēmu un to pakalpojumu kartēšanas un izvērtēšanas (MAES – Mapping and Assessment of Ecosystems and their Services) darba grupu kā pamudinājums un atbalstu dalībvalstīm ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas 5. rīcības īstenošanai. Šī darba grupa ir izstrādājusi četru soļu ekosistēmu novērtējuma analītisko ietvaru: 1) ekosistēmu kartēšana; 2) ekosistēmu stāvokļa novērtējums; 3) ekosistēmu pakalpojumu novērtējums; un 4) integrētais novērtējums. Darba grupa sniedz vadlīnijas (MAES ziņojumi) dalībvalstīm ekosistēmu pakalpojumu pieejas īstenošanai.
Piekrastes telpiskās attīstības pamatnostādnes 2011.-2017. gadam (2011) ir viens no Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas “Latvija 2030” īstenošanas soļiem – starpnozaru politikas dokuments, kas jāņem vērā, gatavojot piekrastes pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentus, kā arī ar piekrastes attīstību saistīto nozaru politikas un valsts vidēja termiņa attīstības plānošanas dokumentus, kas tiks aktualizēti vai izstrādāti pēc pamatnostādņu apstiprināšanas. Pamatnostādnes sniedz pārskatu par esošo situāciju un problēmām Baltijas jūras piekrastē, definē piekrastes vērtību nacionālā līmenī, izvirza piekrastes telpiskās attīstības politikas mērķi, nosaka politikas principus un rīcības politiku, kas jāievēro, plānojot un realizējot dažādas aktivitātes, t.sk. attīstības projektus nacionālā, reģionālā un vietējā mērogā.
Latvijas Saeima 2012. gada 20. decembrī apstiprina Latvijas Nacionālo attīstības plānu 2014.-2020.gadam, kas ir hierarhiski augstākais vidēja termiņa attīstības plānošanas dokuments. Ilgtspējas jautājumi ir ietverti teritoriālajā attīstībā un dabas un kultūras kapitāla ilgtspējīgā pārvaldībā.
Eiropas ainavu konvencijas īstenošanai VARAM izstrādājusi Ainavu politikas pamatnostādnes 2013.-2019.gadam (2013), kuru mērķis ir daudzfunkcionālas un kvalitatīvas ainavas, kas visā Latvijā uzlabo cilvēku dzīves kvalitāti, veicina vietu, reģionu un valsts ekonomisko aktivitāti un atpazīstamību, kā arī nodrošina bioloģisko daudzveidību. Prioritārais uzdevums ir ainavu pārvaldības uzlabošana, nosakot ainavu pārvaldībā iesaistīto institūciju kompetences, un integrējot ainavu politiku teritorijas attīstības plānošanā, teritoriāli vienoti skatot gan dabas, gan kultūras mantojumu. Viens no ainavu politikas ieviešanas pamatprincipiem, lai tās īstenošana nebūtu saistīta ar administratīvā un finansiālā sloga palielināšanu, ir pakāpeniskuma un nepārtrauktības princips. Kas nozīmē, ka politikas īstenošanai jānotiek pakāpeniski un nepārtraukti, soli pa solim no vispārīgiem risinājumiem virzoties uz detalizētākiem un no konkrētām situācijām uz vispārīgākām.
Eiropas Savienības septītajā vides rīcības programmā 2014.-2020. gadam (7. VRP, 2013) ir uzsvērta vajadzība virzīties uz iekļaujošu zaļo ekonomiku (inclusive green economy), kas nodrošina izaugsmi un attīstību, aizsargā cilvēku veselību un labklājību, nodrošina pienācīgas darba vietas, samazina nevienlīdzību, kā arī iegulda bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā (iegulda un saglabā), ieskaitot tās sniegtajos ekosistēmu pakalpojumos (dabas kapitāls). Dabas kapitāls (bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmas) atbalsta ekonomisko labklājību, nodrošinot preces (piemēram, auglīgu augsni, daudzfunkcionālus mežus un produktīvu zemi un jūras) un pakalpojumus (piemēram, kvalitatīvs saldūdens, tīrs gaiss, apputeksnēšana, klimata regulēšana) un aizsardzību pret dabas katastrofām. Tomēr bioloģiskā daudzveidība joprojām samazinās, un vairums ekosistēmu dažādu veidu ietekmju/spiediena (pressure) rezultātā ir nopietni degradētas. Lai risinātu šīs problēmas to rašanās vietā, vides politika ir jāintegrē citās politikas jomās. Tematiskais 7. VRP mērķis par dabas kapitāli ietver sekojošo – apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un ekosistēmu pakalpojumu pasliktināšanos; vismaz par 15% atjaunot degradētās ekosistēmas; samazināt ietekmes uz saldūdeņiem un jūras ūdeņiem; samazināt gaisa piesārņojuma ietekmes uz ekosistēmām; nodrošināt ilgtspējīgu zemes, barības vielu (slāpekļa un fosfora) un mežu apsaimniekošanu.
ES Zaļās infrastruktūras stratēģija (2013) veicina ekosistēmu izpēti un paredz atbalstu zaļās infrastruktūras projektiem, cieši saistīta ar ekosistēmu pakalpojumu saglabāšanu un ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju.
Reģionālās politikas pamatnostādnes 2013.-2019. gadam (2013) ir vidēja termiņa politikas plānošanas dokuments, kas nosaka Latvijas reģionālo politiku līdz 2019. gadam. Pamatnostādnēs ir definētas reģionālās politikas risināmās problēmas, mērķi un principi, rīcības virzieni politikas mērķu sasniegšanai un sasniedzamie rezultāti. Pamatnostādnes ietver rīcības plānu ar konkrētiem pasākumiem definēto mērķu sasniegšanai. Kā galvenie reģionālās politikas mērķi pamatnostādnēs izvirzīti: uzņēmējdarbības attīstības un darbavietu radīšanas sekmēšana, darbavietu un pakalpojumu sasniedzamības veicināšana, kā arī pakalpojumu kvalitātes un pieejamības uzlabošana (galvenokārt ar investīciju atbalsta pasākumiem); un stiprināt reģionu un pašvaldību rīcībspēju un lomu savas teritorijas attīstības veicināšanā (galvenokārt ar ne-investīciju pasākumiem).
Latvija, tāpat kā citas ES dalībvalstis, sagatavojusi Prioritāro rīcību ietvarprogrammu Natura 2000 teritorijām no 2014. līdz 2020. gadam, lai sasniegtu ES kopīgo biodaudzveidības saglabāšanas mērķi. Ietvarprogrammas nepieciešamību nosaka Biotopu direktīva, tas ir stratēģisks dokuments, kurā Latvija deklarējusi savas prioritātes bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, pamatojoties uz Biotopu direktīvas 17. panta un Putnu direktīvas 12. panta noteiktajiem ziņojumiem, un nepieciešamo finansējuma apjomu, kā arī identificējusi potenciālos finansējuma avotus. Ietvarprogrammā izvirzītas prioritātes, ņemot vērā sugu un biotopu apdraudētības pakāpi. Nozīmīgs instruments vairāku prioritāšu īstenošanā ir ekosistēmu pakalpojumu pieejas izmantošana izpratnes veidošanai par pieņemto lēmumu.
ESPON 2020 teritoriālās sadarbības programmas (2013) mērķis ir stimulēt un veicināt Eiropas teritoriālās dimensijas attīstību un sadarbību, nodrošinot pierādījumu, zināšanu pārnesi un politikas ieteikumus publiskajām iestādēm un citām visu līmeņu politikā iesaistītajām personām. ESPON 2020 sadarbības programmas mērķis ir caur teritoriālo pierādījumu izstrādi un izplatīšanu stiprināt ES Kohēzijas politikas un citu Eiropas Struktūrfondu līdzfinansēto, kā arī nacionālo un reģionālo sektoriālo politiku efektivitāti visā 28 dalībvalstu, kā arī 4 partnervalstu – Īslandes, Lihtenšteinas, Norvēģijas un Šveices – teritorijā.
Vides politikas pamatnostādņu 2014.-2020. gadam (2014) informatīvās daļas ievadā Latvijas dabas aizsardzības politikā tiek minēta uzsvara maiņa no sugu un biotopu aizsardzības uz plašāku ekosistēmu aizsardzību un to sniegto pakalpojumu pieejamību, tomēr konkrētas rīcības ekosistēmu stāvokļa un to pakalpojumu novērtēšanai šajā dokumentā nav paredzētas.
ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijā „Mūsu pasaules pārveidošana: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam” (2015) jeb Ilgtspējīgas attīstības programmā izvirzīti 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM) un 169 saistītie apakšmērķi, kas būtu jāsasniedz valstīm un ieinteresētajām personām. Saskaņā ar 14. IAM valstīm tiek prasīts saglabāt un ilgtspējīgi izmantot okeānus, jūras un to resursus, savukārt saskaņā ar 15. IAM valstīm tiek prasīts aizsargāt, atjaunot un veicināt sauszemes ekosistēmu ilgtspējīgu izmantošanu, ilgtspējīgi apsaimniekot mežus, apkarot pārtuksnešošanos, kā arī novērst zemes degradāciju un apstādināt bioloģiskās daudzveidības izzušanu.
Rīgas plānošanas reģiona attīstības programmas 2014.-2020. gadam (apstiprināta 2015. gadā, aktualizēta 2018. gadā) 4. prioritātes „Globāli konkurētspējīgas nozares 4.5. rīcības virziena „Atbalsts izcilu vides sektora pakalpojumu un produktu radīšanai uzņēmumos un teritorijās” piekrastes teritorijai noteikta 4.5.2. rīcība „Ekosistēmu un to sniegto pakalpojumu novērtējuma pieejas pielietojums dabas daudzveidības aizsardzībā un pārvaldībā”.
Valsts ilgtermiņa tematiskais plānojums Baltijas jūras piekrastes publiskās infrastruktūras attīstībai (2016). Tematiskā piekrastes plānojuma mērķis ir saglabāt Baltijas jūras piekrastes unikālo dabas un kultūras mantojumu, vienlaikus veicinot ekonomisko attīstību piekrastes un to saistošās teritorijās. Piekraste tiek definēta kā “viena no nacionālo interešu telpām” un “viena no Latvijas lielākajām vērtībām, kur dabas un kultūras mantojuma saglabāšana jālīdzsvaro ar ekonomiskās attīstības veicināšanu”. Piekrastes plānojums ir vadlīniju rakstura teritorijas attīstības plānošanas dokuments visas piekrastes publiskās infrastruktūras tīkla attīstībai ilgtermiņā, fokusējoties uz vienu no piekrastē būtiskākajām ekonomiskās attīstības jomām – tūrisma un rekreācijas attīstību.
ES rīcības plāns dabai, cilvēkam un ekonomikai (EU Action Plan for nature, people and economy, 2017). Rīcības plāna īstenošana sekmēs ES dabas (Putnu un Biotopu) direktīvu piemērošanu un uzlabos to saskaņotību ar plašākiem sociālekonomiskajiem mērķiem. Rīcības plāns arī ļaus pietuvoties ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas 2020. gadam mērķim.
Natura 2000 nacionālā aizsardzības un apsaimniekošanas programma 2018.-2030. gadam (2017) sagatavota LIFE projekta „Natura 2000 teritoriju nacionālā aizsardzības un apsaimniekošanas programma” (LIFE11 NAT/LV/000371) ietvaros. Natura 2000 programma ir dokuments, kurā pirmo reizi kopš Natura 2000 tīkla izveidošanas Latvijā izmantota konsekventa pieeja, pielietojot aktuālākos datus par biotopiem un to stāvokli. Programmas galvenais uzdevums ir sekmēt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ekosistēmu stāvokļa uzlabošanos. Tas ir atvērts dokuments, kurā prioritātes un nepieciešamās rīcības periodiski jāaktualizē atbilstoši jaunākajiem datiem un zināšanām, tostarp ņemot vērā jaunākos biotopu kartēšanas rezultātus. Natura 2000 programmas kalpo arī kā vadlīnijas dabas aizsardzības plānu izstrādē. Natura 2000 programma ir Dabas aizsardzības pārvaldes darbības stratēģijas sastāvdaļa.
ES Apputeksnētāju iniciatīvas (EU Pollinators Initiative, 2018) mērķis ir novērst savvaļas apputeksnētāju skaita samazināšanos Eiropas Savienībā. Apputeksnēšana ir viens no būtiskākajiem apgādes ekosistēmu pakalpojumiem, jo nodrošina augu vairošanos, veselīgu pārtiku un no tās ir atkarīga lauksaimniecības produkcija. Apputeksnētāju dzīvotņu galvenie izzušanas iemesli ir zemes izmantošanas maiņa, intensīva lauksaimniecība un klimata pārmaiņas. Apputeksnētāju veselību tieši ietekmē pesticīdi, vides piesārņojums, invazīvas svešzemju sugas un slimības.
Jūras plānojums 2030 (2019) pirmais attīstības plānošanas dokuments Latvijā, kura izstrādē izmantota ekosistēmu pakalpojumu vērtēšana. Ekosistēmu pakalpojumu raksturojums ir balstīts uz EK MAES darba grupas ieteikto CICES v 4.3 starptautisko ekosistēmu pakalpojumu klasifikāciju. Ekosistēmu pakalpojumu novērtēšana ir ieviesta kā ekosistēmas pieeja jūras telpiskās plānošanas procesā, lai atvieglotu daudzveidīgas izmantošanas, ietekmju, kā arī konfliktu un kompromisu analīzi. Ekosistēmas pakalpojumu novērtēšana palīdz pārvarēt konceptuālo plaisu starp dabas un sociālajām zinātnēm, apkopojot vienotā sistēmā ekosistēmas stāvokļa saistību ar cilvēku labklājību un aktivitātēm. Šī ekosistēmu pakalpojumu koncepcija ir īpaši svarīga laikā, kad pastāv tendence lēmumu pieņemšanā ignorēt sociālās labklājības izmaiņas, kas nav tieši kvantificējamas ar tirgus pasākumiem, tai pašā laikā paļaujoties tikai uz labi funkcionējošām ekosistēmām. Šī koncepcija ir pirmais mēģinājums Latvijas jūras ūdeņos novērtēt ekosistēmu pakalpojumus un nepietiekamu datu un informācijas dēļ, pārsvarā balstīts uz teorētisku (eksperta zināšanu) ekosistēmas potenciāla izvērtējumu. Šis ir pirmais mēģinājums šīs ekosistēmu pakalpojumu pieejas pielietošanā ne tikai Latvijas jūras ūdeņiem, bet pat visas Baltijas jūras mērogā.
Latvijas pielāgošanās klimata pārmaiņām plāns laika posmam līdz 2030.gadam (2019) ir sagatavots, ņemot vērā dažādu Eiropas valstu pieredzi pielāgošanās klimata pārmaiņu risku pārvaldības jomā un pielāgošanās klimata pārmaiņām plānošanā un plāns Latvijā attīsta pielāgošanās klimata pārmaiņām nodrošināšanas ciklu, kas paredz klimata ietekmju, ievainojamības un risku izvērtējumu; pielāgošanās plānošanu; pielāgošanās pasākumu ieviešanu; monitoringu un izvērtēšanu. Plāna izstrādes pamatā ir Latvijas līdzšinējo klimata pārmaiņu analīze un klimata pārmaiņu scenāriji periodam līdz 2100. gadam, kā arī Latvijā veiktie klimata pārmaiņu ietekmju un risku izvērtējumi 6 (sešās) jomās – būvniecībā un infrastruktūras plānošanā, civilajā aizsardzībā un katastrofas pārvaldīšanā, veselībā un labklājībā, bioloģiskajā daudzveidībā un ekosistēmu pakalpojumos, lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, tūrismā un ainavu plānošanā. Plānā ir noteikts pielāgošanās klimata pārmaiņām virsmērķis un 6 (seši) stratēģiskie mērķi, 14 (četrpadsmit) rīcības virzieni un 89 (astoņdesmit deviņi) pasākumi. Plāna virsmērķis ir mazināt Latvijas cilvēku, tautsaimniecības, infrastruktūras, apbūves un dabas ievainojamību pret klimata pārmaiņu ietekmēm un veicināt klimata pārmaiņu radīto iespēju izmantošanu.
2010. gada 20. maija sanāksmē tika pieņemts lēmums izveidot HELCOM – VASAB darba grupu (HELCOM-VASAB Working Group), lai Baltijas jūras reģiona valstīm nodrošinātu saskaņotus jūras telpiskās plānošanas procesus Baltijas jūrā. Darba grupas 19. sanāksmes (2019. gada oktobrī Sanktpēterburgā) galvenā tēma bija uz ekosistēmām balstīta pārvaldība (ecosystem-based management) jūras telpiskajā plānošanā, akcentējot, ka šīs pieejas mērķis ir sasaistīt jūras resursu saglabāšanu ar jūrniecības darbību integrētu pārvaldību. Šāda pieeja palīdz mazināt cilvēku darbības radīto kumulatīvo ietekmi uz vidi. Biotopu kartēšana un ekosistēmu pakalpojumu novērtējums ir veids kā sasaistīt bioloģisko daudzveidību ar teritorijas plānošanu un attīstīt zaļo infrastruktūru. Zaļās infrastruktūras pieeja iekļauta HELCOM-VASAB darba grupas 2020.-2021. gada darba plānā.
Saulkrastu novada attīstības programma 2014.-2020. gadam aktualizēta 2019. gadā, tās situācijas aprakstā integrēta sadaļa par ekosistēmu pakalpojumiem Saulkrastu novadā, bet stratēģiskajā daļā iestrādātas rekomendācijas ekosistēmu pakalpojumu pieejas izmantošanai vietējās pašvaldības attīstības plānošanā.
ZIŅOJUMI, PĀRSKATI
Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas līdz 2020. gadam starpposma pārskatā (2015) tika secināts, ka kopumā bioloģiskās daudzveidības zudums un ekosistēmu pakalpojumu degradācija ES ir pasliktinājusies salīdzinājumā ar ES 2010. gada bioloģiskās daudzveidības bāzes līniju. To apstiprina arī EVA ziņojums Vide Eiropā – stāvoklis un perspektīvas 2015. Šāda pasliktināšanās atbilst globālajām tendencēm, un tai ir būtiska ietekme uz bioloģiskās daudzveidības spēju nodrošināt cilvēka vajadzības nākotnē. Lai arī daudzi vietēja mēroga panākumi pierāda, ka rīcība uz vietas rada pozitīvu iznākumu, ir jāpaplašina to mērogs, lai panāktu izmērāmu ietekmi uz kopumā negatīvo tendenci.
ES vides politikas īstenošanas pārskats. LATVIJA (2015-2016) (2017)norādīts, ka Latvijas dabas kapitālu (mežus, augsni, ūdeni) var uzskatīt par ekoinovāciju virzītājspēku. Gandrīz pusi Latvijas teritorijas veido dabīgas ekosistēmas. Mazais apdzīvotības blīvums un samērā zemais rūpnieciskā piesārņojuma līmenis izceļ valsts “zaļo tēlu”, padarot to par pievilcīgu ekotūrisma un ceļojumu galamērķi. Attiecīgi tas arī sekmē dažādus ekoinovatīvus uzņēmumus un saistītās darbības. Ir atzīts, ka viens no trūkumiem, kas iedragā centienus veikt uz faktiem vairāk balstītu novērtējumu par Latvijas teritorijā esošo aizsargājamo sugu un dzīvotņu faktisko stāvokli, ir apzinātas un būtiskas nepilnības zināšanu bāzē, kura ir vajadzīga, lai pienācīgi un zinātniski pamatoti īstenotu Biotopu direktīvu un Putnu direktīvu, sākot jau no 2004. gadā veiktās klasificēšanas. Ziņojumā norādīts, ka Latvija līdz šim nav iesaistījusies ES iniciatīvā par ekosistēmu un to pakalpojumu kartēšanu un novērtēšanu (MAES). Tomēr tiek atzīmēti vairāki LIFE+ projekti par ekosistēmu pakalpojumu pilotnovērtējumu – LIFE12 BIO/LV/001130 LIFE GRASSSERVICE — “Alternatīvas biomasas izmantošanas iespējas zālāju bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu uzturēšanai”, LIFE13 ENV/LV/000839 “Ekosistēmu un to sniegto pakalpojumu novērtējuma pieejas pielietojums dabas daudzveidības aizsardzībā un pārvaldībā”. Pārskatā sniegts ieteikums uzsākt ekosistēmu un to pakalpojumu kartēšanu un novērtēšanu, dabas kapitāla uzskaites sistēma vērtēšanu un izstrādi un nodrošināt valdības atbalstu šim darbam.
Latvijas ziņojumā ANO par ilgtspējīgas attīstības mērķu ieviešanu (2018) sniegta atskaite par Latvijas īstenotajām rīcībām, tai skaitā informācija, ka 2018. gadā tika turpināts darbs pie ekosistēmas pieejā pamatota Jūras telpiskā plānojuma izstrādes.
ES vides politikas īstenošanas pārskats. LATVIJA (2017-2018) (2019)novērtēts, ka salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm Latvijā ir salīdzinoši liels zaļās infrastruktūras dabas teritoriju blīvums. Latvija šobrīd gatavojas ieviest tālākus plānus un pasākumus, kas ir tieši saistīti ar zaļo infrastruktūru, piemēram, plūdu pārvaldība pilsētās un Natura 2000 attīstība. Latvija pirmā ir izveikusi ekosistēmu un to pakalpojumu kartēšanu un novērtēšanu (MAES) attiecībā uz jūras ūdeņiem. Tas liecina, ka kopš 2016. gada janvāra Latvija ir panākusi būtisku progresu MAES īstenošanā. Latvija ir iesaistījusies divos LIFE projektos, kas ir relevanti MAES – “LIFE VivaGrass” un “LIFE Ekosistēmu pakalpojumi”. Latvija tiek rosināta i) turpināt centienus izvērst zaļo un zilo infrastruktūru un integrēt to citās rīcībpolitikās atbilstīgi MAES satvaram, ii) ņemt vērā zaļās infrastruktūras stratēģijas pārskata ziņojumā sniegtos ieteikumus, iii) pilnībā izmantot ES norādījumus par stratēģisko satvaru ES mēroga zaļās un zilās infrastruktūras izvēršanas tālākam atbalstam. Pārskatā arī norādīts, ka uzņēmējdarbības un bioloģiskās daudzveidības platformas, tīkli un prakses kopienas ir svarīgi instrumenti, kas veicina un atvieglo dabas kapitāla novērtēšanu uzņēmumiem un finanšu pakalpojumu sniedzējiem. Latvijā šāda platforma vēl nav izveidota.
Vides raksturlielumu 1. pārskats Latvijai un 46 ieteikumi. 2019. gadā Latvija kā pilntiesīga Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO, EN – OECD, Organisation for Economic Cooperation and Development) dalībvalsts pirmo reizi saņēma vides politikas ieviešanas novērtējumu – vides raksturlielumu pārskatu un 46 ieteikumus, kā to pilnveidot. Novērtējumā teikts, ka saskaņošana ar ES vides prasībām un lielas investīcijas ir veicinājušas progresu daudzās jomās, tomēr paredzams, ka, turpinoties ekonomiskai izaugsmei, palielināsies vides apdraudējums. Latvijai nepieciešams ciešāk integrēt bioloģiskās daudzveidības apsvērumus nozaru politikās. Īpaša nozīme ir jāpievērš lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, jo šīm nozarēm ir būtiska ekonomiskā un sociālā nozīme, taču tās arvien apdraud ekosistēmas. Bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmu pakalpojumi ir atzīti par īpaši jutīgiem pret klimata pārmaiņām, norādot, ka būtiska ir pielāgošanās klimata pārmaiņām plānošanas agrīnā fāzē.
Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ilgtspējīgai izmantošanai ieteikts uzlabot zināšanas par bioloģisko daudzveidību un ieviest efektīvu politikas instrumentu un finanšu mehānismu. Ir ieteikts pabeigt sauszemes ekosistēmu vispārējo kartēšanu un novērtēt bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu saimniecisko vērtību un ar to zaudēšanu saistītās izmaksas, lai nodrošinātu atbalstu politikas īstenošanai. Kā arī, paplašināt ekonomisko līdzekļu izmantošanu bioloģiskās daudzveidības pārvaldībā; izpētīt iespējas palielināt maksājumus par ekosistēmu pakalpojumiem meža saglabāšanai.
ESAO Vides raksturlielumu pārskata mērķis ir palīdzēt novērtēt progresu nacionālo un starptautisko vides saistību īstenošanā, veicināt valstu savstarpējo sadarbību un pieredzes apmaiņu, kā arī sniegt neatkarīgas uz faktiem balstītas un mērķtiecīgas rekomendācijas tālākai vides snieguma uzlabošanai.
VADLĪNIJAS
Assessing ecosystems and their services in LIFE projects: a guide for LIFE projects beneficiaries Vadlīnijas sniedz vispārīgu informāciju LIFE projektu īstenotājiem par ekosistēmu un to pakalpojumu kartēšanu un novērtēšanu, kā arī dažus norādījumus izpildes pamatrādītāju (KPI – Key Performance Indicators) webrīka aizpildīšanu.
Eiropas Komisijas darba dokuments „EU guidance on integrating ecosystems and their services into decision-making” (pirmā, otrā, trešā daļa angļu val.). Šo vadlīniju mērķis ir palīdzēt lēmumu pieņēmējiem novērtēt politiku plānošanas ieguvumus, izmantojot ekosistēmās balstītu pieeju. Vadlīnijas balstās uz galvenajām ES politikas pamatnostādnēm un veicina ekosistēmu pakalpojumu pieejas integrāciju nozaru politikās, kurām ir saistība vai atkarība no dabas resursiem.