4. Pašreizējās pārvaldības novērtējums un alternatīvās iespējas

Apsaimniekošanas stratēģiju modulis paredzēts darbam ar

• viena īpašnieka zemes vienību,
• telpiski savienojamām zemes vienībām, vai
• kādas zemes vienības analīzei plašākas teritorijas kontekstā.

Tas izstrādāts ne tikai Projekta izpētes teritorijā iekļautajiem zemes seguma/ekosistēmu, zemes izmantošanas un apsaimniekošanas veidiem, bet iekļaujot arī lauksaimniecībā izmantojamās zemes, mitrājus u.c.

Modulis balstīts

• ne tikai uz Projekta ietvaros gūto praktisko pieredzi,
• bet arī uz ekspertu vērtējumiem,
• citu pētījumu un zinātniskās literatūras analīzi,

tādējādi ir izmantojams un adaptēts izmantošanai ekosistēmu pakalpojumu (EP) savstarpēji saistīto izmaiņu modelēšanai visām teritorijām Latvijā.

Definētajām ekosistēmām iespējams mainīt to apsaimniekošanas/izmantošanas teorētiskos scenārijus, izvēloties no katram veidam individuāli veidotas izvēlnes.

Paredzamās izmaiņas EP vērtībām parādās matricā,

• iezīmējot ar zaļu/sarkanu to EP, kam šāda hipotētiska scenārija rezultātā paredzamas izmaiņas to kvalitātē/vērtībā (demonstrējot tikai to, vai paredzams uzlabojums vai pasliktinājums, bez skaitliskas vērtības prognozes), kā arī,
• atainojot gradāciju, vai konkrētā EP funkcija/vērtība izvēlētā scenārija rezultātā tiks ievērojami ietekmēta vai arī paredzamas tikai nelielas un/vai pastarpinātas izmaiņas (šādā gadījumā atbilstīgā EP šūna iekrāsojas blāvāk zaļā vai sarkanā tonī).

Gadījumā, ja izvēlētā scenārijā paredzētās apsaimniekošanas metodes neietekmēs kāda attiecīgajā teritorijā esoša EP funkciju un vērtību, tas iekrāsojas dzeltenā krāsā. Šūnas bez krāsojuma nozīmē, ka šādu ekosistēmu pakalpojumu teritorija nenodrošina.

APSAIMNIEKOŠANAS STRATĒĢIJU MODULIS

IZMANTOŠANA: ekosistēmu pakalpojumu savstarpēji saistīto izmaiņu modelēšanai, lai iegūtu novērtējumu ekosistēmu pakalpojumu vērtību izmaiņām, ja plānošanas procesā tiek modelēti scenāriji, mainot zemes seguma/ekosistēmu apsaimniekošanu un izmantošanu.

 

 

 

 

 

 

APSAIMNIEKOŠANAS STRATĒĢIJAS SCENĀRIJU IZVĒLE

Lietotājs sev interesējošam zemes seguma/ ekosistēmu veidam izvēlas kādu no piedāvātajiem attīstības scenārijiem.

Katram zemes seguma/ekosistēmu veidam piedāvāti 2 – 4 hipotētiski scenāriji, atainojot to potenciālās ietekmes uz EP vērtībām.

Katrā izvēlnē ir iespēja “Nodzēst”,  atceļot visus modelēšanas rezultātu atainojumus.

 

APSAIMNIEKOŠANAS STRATĒĢIJAS SCENĀRIJU REZULTĀTI

Izmaiņas EP vērtībās parādās matricā, atzīmējot tos EP, kam izvēlētā scenārija rezultātā paredzamas izmaiņas – uzlabojums vai pasliktinājums to kvalitātē/vērtībā.

Ja scenārijs neietekmē kāda EP funkciju un vērtību, tas iekrāsojas dzeltenā krāsā.

Šūnas bez krāsojuma nozīmē, ka šādu EP teritorija nenodrošina.

Gadījumos, ja izvēlētais scenārijs atšķirīgi ietekmē dažādus attiecīgā EP raksturojošos indikatorus,  atainotas tiek abas paredzamās izmaiņas.

Rezultātu atainojums ietver arī scenāriju aprakstu un skaidrojumu EP vērtību izmaiņām.

Apsaimniekošanas stratēģiju modulis, kas ilustrē paredzamās ekosistēmu pakalpojumu izmaiņas atkarībā no apsaimniekošanas veida, ir pieejams lejupielādei.

LEJUPIELĀDĒT

SCENĀRIJI

Katram teritoriju tipam Apsaimniekošanas stratēģiju modulis piedāvā 2 – 4 hipotētiskus apsaimniekošanas scenārijus, atainojot paredzamās ietekmes uz apgādes, regulācijas un kultūras EP.
Apsaimniekošanas stratēģiju modulis ilustratīvi ataino paredzamās izmaiņas EP nodrošinājumā un kvalitātē atkarībā no apsaimniekošanas veida sešiem definētajiem teritoriju tipiem pēc to izmantošanas veida un dominējošā ekosistēmu veida – piekraste, meži, ūdeņu teritorijas, apbūves teritorijas, lauksaimniecības zemes, zālāji, mitrāji.

Visu modelējamo teritoriju/ekosistēmu tipiem scenāriji veidoti pēc līdzīga principa, paredzot apsaimniekošanas izvēles, kas balstītas uz

• saimnieciskās darbības vai citu ekosistēmas noslogojošu aktivitāšu attīstību vai intensifikāciju,
• dabas aizsardzību un saglabāšanu,
• ilgtspējīgu, integrētu un informētu pārvaldību un apsaimniekošanu.

 

Scenāriju apraksti

PIEKRASTE

MEŽI

ŪDEŅI

APBŪVES TERITORIJAS

LAUKSAIMNIECĪBAS ZEMES

ZĀLĀJI

MITRĀJI

 

PIEKRASTE – atklātās kāpas, pludmale

Tūrisma un rekreācijas intensifikācija

Tūrisma intensifikācijas rezultātā tiek palielināta antropogēnā slodze, kuras rezultātā prognozējama vairāku ekosistēmu pakalpojumu stāvokļa pasliktināšanās un kompromisu situācija starp dažādiem ekosistēmu pakalpojumiem.

Palielinoties piekrastes apmeklētāju skaitam, paredzams, ka tiktu noplicināti piekrastes biotopi un samazināta bioloģiskā daudzveidība, tādējādi vājinot piekrastes ekosistēmu spēju nodrošināt vairumu no sniegtajiem ekosistēmu pakalpojumiem līdzšinējā līmenī.

Antropogēnās slodzes rezultātā noplicinoties veģetācijai, tiek mazināta arī augsnes virskārta, līdz ar to samazinot augsnes spējas uzkrāt un piesaistīt barības vielas. Tāpat tiek mazināta erozijas kontroles un buferfunkcija, ka pasargā piekrasti no vētru, plūdu u.c. ietekmes. Samazinoties bioloģiskajai daudzveidībai, negatīvas izmaiņas paredzamas arī piekrastes ekosistēmu spējai piesaistīt un uzkrāt CO₂, tādējādi vājinās klimata regulācijas pakalpojuma nodrošināšana.  Likumsakarīgi, ka šīs negatīvās iespējamās izmaiņas samazinās arī piekrastes sniegto kultūras ekosistēmu pakalpojumu kvalitāti.

Dabas aizsardzība

Dabas vērtību aizsardzība lielākoties nozīmē lielāka vai mazāka mēroga ierobežojumu ieviešanu attiecībā uz cilvēka darbību teritorijā, tādējādi biotopu un ekosistēmu saglabāšana, aizsardzība un atjaunošana gandrīz vienmēr radīs kompromisa situācijas starp regulācijas un apgādes, kā arī kultūras pakalpojumiem.

Piejūras, smiltāju un virsāju biotopu aizsardzībā un atjaunošanā svarīga ir ekosistēmas pieeja, sekmējot ekoloģiskās sistēmas funkcionēšanu kopumā, tādējādi nodrošinot atsevišķu biotopu un sugu saglabāšanos. Šo biotopu labvēlīgs aizsardzības stāvoklis vispirms nozīmē saglabāt un atjaunot raksturīgos abiotiskos apstākļus (smilšu pārpūšanu, iesāļu, sausu un nabadzīgu vidi u. c.), kas savukārt nodrošina ekosistēmas funkcijas un to ilgstspējīgu pastāvēšanu, kas ir svarīgākais raksturīgā sugu kopuma, arī mērķsugu, pastāvēšanas priekšnoteikums (Laime B. (red.), 2017).

Visbiežāk piekrastē saistībā ar biotopu atjaunošanu un saglabāšanu izslēdzošie kompromisi radīsies starp regulācijas un kultūras pakalpojumiem, kā arī neliela ietekme iespējama starp regulācijas un apgādes pakalpojumiem.

Ilgtspējīga pārvaldība

Šī scenārija pamatā ir piekrastes ilgtspējīgas izmantošanas plānošana, ievērojot dažādu iesaistīto pušu interešu sabalansēšanu ar mērķi mazināt izslēdzošos kompromisus dažādu ekosistēmu pakalpojumu starpā.

Šāds piekrastes apsaimniekošanas scenārijs paredz līdztekus ekonomiskās attīstības atbalstam paredzēto darbību veikšanai arī tādus pasākumus, kas vērsti uz piekrastes dabas vērtību saglabāšanu sabiedrību izglītojošā veidā. Šādi pasākumi ietver dabas parku un taku veidošanu, vides izglītību veicinošu pasākumu īstenošana, “zaļās” uzņēmējdarbības veicināšanu piekrastes pašvaldību teritorijās, u.c.

MEŽI

Ražošana

Šajā scenārijā paredzēta intensīva mežizstrāde kokmateriālu un koksnes produktu iegūšanai un ilustrētas šādas attīstības ietekme uz ekosistēmu paklpojumiem.

Mežizstrādei ir negatīva ietekme uz klimata pārmaiņu mazināšanu, jo tā samazina meža ekosistēmas spēju piesaistīt oglekli vai arī tā veicina oglekļa emisijas atmosfērā no oglekļa krātuvēm meža ekosistēmā (Jandl et al., 2007, Bradshaw un Warkentin, 2015).

Nozīmīgi meža EP ir saistīti ar ūdens un augsnes kvalitāti. Meža veģetācija nodrošina ūdens, barības vielu un augsnes uzkrāšanos, saglabājot augsnes produktivitāti un regulējot blakus esošo ūdeņu kvalitāti. Mežizstrādes darbības tieši ietekmē augsnes fiziskās īpašības, maina apstākļus mežā un traucē barības vielu aprites cikla procesus, kā rezultātā šīm darbībām ir liela varbūtība vairāku ekosistēmu pakalpojumu vienlaicīgai pasliktināšanai, piemēram, klimata regulēšana, augsnes ražīguma uzturēšana, ūdens saglabāšana ekosistēmā, ūdens kvalitātes regulēšana, izturība pret vētrām un estētiskās vērtības.

Dabas aizsardzība

Šāda scenārija izvēlē mērķis ir ilggadīga meža biotopu aizsardzība, lai saglabātu vai uzlabotu to sniegto ekosistēmu pakalpojumu funkcijas un vērtības un veicinātu  bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu boreālajos mežos.

Boreālo mežu koksnes krājas rezervju uzturēšanai ir pozitīva ilgtermiņa ietekme uz oglekļa uzglabāšanu un atmosfēras oglekļa līmeņa regulēšanu salīdzinājumā ar mežizstrādes scenāriju. Meža biotopu saglabāšanai būs arī neliela pozitīva pastarpināta ietekme uz citu regulējošo un atbalsta ekosistēmu pakalpojumu plūsmām, piemēram, erozijas kontroli, ūdens attīrīšanu, plūdu kontroli.

No apgādes ekosistēmu pakalpojumiem paredzams, ka krasi samazināsies biomasas ieguve enerģijai un materiāliem, jo mežizstrāde netiek veikta. Citiem apgādes ekosistēmu pakalpojumiem – meža ogas, sēnes, augi, medījamie dzīvnieki kā produkti vai pārtikas resursi – līdz ar biotopu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu tiktu veicināts to nodrošinājums, taču pastāv iespēja, kā kādam no ekosistēmu pakalpojumiem samazinās piegādes apjoms vai tā ražošanas areāls, līdz ar to mazinās tā vērtība.

Tāpat dabas aizsardzības scenārijā pozitīva ietekme būs kultūras EP nodrošināšanai – saglabājot mežu dabiskos biotopus, tiek nodrošināta iespēja to ainaviskai izbaudīšanai, sēņošanai, ogošanai, u.c.

Ilgtspējīga meža apsaimniekošana

Ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas pieejai būs vislielākā pozitīvā ietekme uz kultūras EP, tādiem kā rekreācijas un atpūtas iespējām (un ar to saistītās veselības uzlabošanas ietekmes), kas saistītas ar pārgājieniem, pastaigām, kempingu, medībām, zveju, meža ogu un sēņu vākšanu un citām aktivitātēm mežu teritorijās un ap tām. Šādas pieejas pamatā ir katrai teritorijai individuāli izvēlētas mežizstrādes prakses, kas ir pēc iespējas saudzīgākas pret apkārtējiem biotopiem. Kompleksi pasākumi mērķtiecīgi izvēlētu biotopu saglabāšanai un atjaunošanai, kas vienlaikus var būt apvienoti ar meža ekosistēmu kultūras pakalpojumu funkciju un vērtību veicinošām iniciatīvām (dabas taku ierīkošana, sabiedrības izglītošanas pasākumi, nometņu vietu paredzēšana vai labiekārtošana), un kas var būt daļa no informēta un integrēta meža pārvaldības scenārija aktivitāšu kopuma.

ŪDEŅI

Attīstība, kas saistīta ar ūdens objektu vai tā resursu izmantošanu

Ūdensobjektu fiziska modifikācija un antropogēnie šķēršļi, tādi kā dambji, aizsprosti un pretplūdu struktūras, var ietekmēt saldūdens sistēmu hidroloģiju, traucēt ceļotājzivju migrāciju augšup un lejup pa straumi. Ar ūdensobjektu fizisku modifikāciju saprotama arī upju atdalīšana no palienēm un mitrājiem, ūdens plūsmu un ūdens līmeņa izmaiņas.

Hidroelektrostacijas rada šķēršļus ūdens sugu kustībai, šīs inženierbūves maina plūsmas režīmu un ūdens līmeņa svārstības, tādējādi ietekmējot ne tikai ūdens, bet arī krasta zonas biotopus. Izmainītā nogulumu transportēšanas un nogulumu aiztures spēja izraisa ūdenstilpņu fizikāli ķīmisko apstākļu izmaiņas.

Paredzams ka šādu izmaiņu rezultātā tiktu vājināti tādi EP kā aizsardzību pret eroziju, buferfunkciju mazināšana, aizsardzības pret plūdiem mazināšana, negatīva ietekme uz savvaļas augu, zivju, ūdensputnu un dzīvnieku sugu izplatību (Feher et. al, 2012.). Pētījumi pierāda, ka mākslīgās struktūras un hidromorfoloģiskās izmaiņas radītu jaunas dzīvotnes svešzemju sugām, bet kādas no raksturīgajām sugām varētu izzust.

Attīstība, kas nav tieši saistīta ar ūdens objektu, bet to ietekmē

Potenciāli negatīva ietekme uz ūdens ekosistēmu pakalpojumiem ir gan demogrāfisko izmaiņu, gan ekonomisko aktivitāšu radītajām noslodzēm, un šajā scenārijā tās galvenokārt ir saistītas ar radīto punktveida un izkliedēto piesārņojumu – iedzīvotāju skaita pieaugums un apkārtnē īstenotās lauksaimniecības vai ražošanas u.c. aktivitātes bez atbilstīgiem pretpasākumiem gandrīz vienmēr negatīvi ietekmēs ūdens kvalitāti.

Augu barības vielu izskalošanās no apstrādātiem laukiem vai neattīrīto lopkopības notekūdeņu nokļūšana ūdenī, arī populācijas pieaugums tuvējā apkārtnē potenciāli var radīt neattīrītu notekūdeņu nokļūšanu piekrastes un ūdens objekta ekosistēmās. Piesārņojuma rezultātā pasliktinās ūdeņu kvalitāte, kas atstāj ietekmi gan uz ūdens augu, gan zivju sugu bioloģisko daudzveidību, mainot to sabiedrību struktūru, izraisot ekoloģiski jūtīgāku sugu īpatņu skaita samazinājumu vai  pat izzušanu un invazīvo sugu īpatņu skaita un izplatības pieaugumu konkrētajā ūdens objektā vai sateces baseinā (Birzaks, 2013).

Dabas aizsardzība

Bieži vien dabas aizsardzības un saglabāšanas stratēģijas pamatā ir ierobežot apgādes pakalpojumu izmantošanu, lai veicinātu pārējos ekosistēmu pakalpojumu veidus, piemēram, ūdens vides dzīvotņu saglabāšanas nolūkā izveidotas aizsargājamās dabas teritorijas, kurās ir aizliegta vai stingri ierobežota zivju nozveja vai citu dabas produktu iegūšana (Lester un Halpern, 2008; Leenhardt et al., 2015). Šādiem ierobežojumiem var būt arī pastarpināti negatīva ietekme uz kultūras pakalpojumu sniegšanu (makšķerēšana, atpūta dabā). Tāpat lauksaimniecības vai citu ražošanas sektoru aktivitāšu ierobežošana tuvējā apkārtnē paredzami uzlabos regulācijas pakalpojumu kvalitāti (ūdens attīrīšanās spēju un kvalitātes saglabāšanu, aizsardzību pret plūdiem, erozijas kontroli, u.c.), taču samazinās lauksaimniecības ražu, biomasas ieguvi, ūdens izmantošanu citām vajadzībām (industriālām vajadzībām, apūdeņošanai, kuģniecībai, u.c.).

Ilgtspējīga apsaimniekošana

Integrēta un ilgtspējīga ūdens ekosistēmas pārvaldības scenārijā atainotas dažu šādu ilgtspējīgas apsaimniekošanas paņēmienu potenciālās ietekmes uz ūdens ekosistēmu pakalpojumiem. Piemēram, uzlabotas lauksaimniecības prakses īstenošana apkārtnes teritorijās, samazinot pesticīdu un mēslošanas līdzekļu izmantošanu vai pārejot uz bioloģisko lauksaimniecību, uzlabotu ūdens kvalitāti, veicinātu ūdens un krasta veģetācijas saglabāšanu un līdz ar to arī sanešu apjomu, kas kopumā nodrošina erozijas kontroli, aizsardzību pret plūdiem, vētrām u.c., tāda pati pozitīva ietekme ir novērojama dabiskās veģetācijas buferjoslu ierīkošanai gar upju krastiem, īpaši krastmalas zālieniem, kas veicina nogulumu uzkrāšanos un kavē piesārņojuma noplūdi ūdensobjektos no, piemēram, lauksaimniecības zemēm, tādējādi efektīvi novēršot vai mazinot kompromisa attiecības apgādes un regulācijas EP starpā (Zheng et. al, 2016).

Šāda pieeja tajā pašā laikā var dot labumu savvaļas dzīvniekiem, nodrošinot tiem dzīvotņu teritorijas.

APBŪVES TERITORIJAS

Urbanizācija

Urbanizācijas scenārijā apskatītā apbūves platību palielināšanās ietekmēs ne tikai ekosistēmu pakalpojumu potenciālo piedāvājumu un izmantošanu, bet arī to potenciālo saņēmēju skaitu, uzvedību un izplatību. Pirmkārt, pilsētu teritoriju izplešanās var samazināt daudzu ekosistēmu pakalpojumu funkciju nodrošinājumu. Otrkārt, pieaugot cilvēku populācijai, var rasties dažu ekosistēmu pakalpojumu nepietiekamība (piemēram, tādiem apgādes pakalpojumiem kā lauksaimnieciskā ražošana). Tiek pieņemts, ka pilsētvides attīstība neatstās iespaidu uz apgādes pakalpojumiem dzeramā un citām vajadzībām izmantojamā ūdens nodrošināšanai.

Atkarībā no atrašanās vietas apdzīvojamo platību paplašināšanās rezultātā paredzamas iespējamas negatīvas ietekmes uz tādiem ekosistēmu pakalpojumiem kā lauksaimniecības raža, materiālu un biomasas nodrošināšana no mežiem, savvaļas augu un dzīvnieku dzīvotņu nodrošināšana un attiecīgi arī savvaļas augu un dzīvnieku un to produktu pieejamība, oglekļa piesaiste un uzkrāšana, atmosfēras un klimata regulācija, gaisa kvalitāte, aizsardzība pret plūdiem, piesārņojumu, trokšņiem, u.c. regulācijas pakalpojumi. Kultūras ekosistēmu pakalpojumu vērtība var samazināties, ja tos nodrošinošātāss ekosistēmas tiek degradētas, taču citā gadījumā kultūras pakalpojumu vērtība var pieaugt, pieaugot tās izmantotāju skaitam jeb pieprasījumam.

Zaļās un zilās infrastruktūras iekļaušana pilsētvides attīstībā

Zaļās un zilās infrastruktūras iekļaušana pilsētvides attīstības scenārijā, tiek pieņemts, ka apdzīvojamo platību paplašināšanās un iedzīvotāju skaita pieauguma rezultātā paredzama negatīva ietekme uz tādiem ekosistēmu pakalpojumiem kā lauksaimniecības raža, materiālu un biomasas nodrošināšana no mežiem. Tāpat tiek pieņemts, ka pilsētvides attīstība neatstās iespaidu uz apgādes pakalpojumiem dzeramā un citām vajadzībām izmantojamā ūdens nodrošināšanai. Apgādes pakalpojumam pārtikas produkti vai resursi iespējams uzlabojums zaļās pilsētvides attīstības scenārijā, ieviešot un veicinot iedzīvotāju praksi iekopt mazdārziņus pilsētas teritorijās, apvienojot tos ar zaļās infrastruktūras elementiem, vai tuvējā apkārtnē, tādējādi uzlabojot arī apgādes pakalpojuma funkciju, salīdzinājumā ar urbanizācijas scenāriju. Pilsētas parki un veģetācija, tostarp zaļie jumti un zaļās sienas, samazina pilsētas siltuma efektu, koki un apstādījumi pilsētvidē mazina lietusgāžu radīto spiedienu uz notekūdeņu sistēmu un pazemina virszemes ūdeņu plūdu risku.

Zaļo zonu pieejamība tiek saistīta ar samazinātu mirstību un uzlabotu uztverto un faktisko vispārējo veselības stāvokli. Daudzi kultūras pakalpojumi ir saistīti ar pilsētu ekosistēmām, un ir pierādījumi, ka pilsētu teritoriju bioloģiskajai daudzveidībai ir pozitīva loma iedzīvotāju labklājības veicināšanā.

LAUKSAIMNIECĪBAS ZEMES

Tradicionālā lauksaimniecība

Tradicionālās lauksaimniecības scenārijā paredzams apgādes ekosistēmu pakalpojumu vērtību pieaugums no intensīvas tradicionālās lauksaimniecības prakses īstenošanas – pārtikas produkti vai resursi, biomasa materiāliem un enerģijai, kā biomasu enerģijai šeit pieņemot tādu, kas iegūta no ātraudzīgo kultūru audzēšanas u.c. uz lauksaimniecību, ne mežsaimniecību attiecināmām kultūrām. Tomēr vienlaikus, tradicionālajā lauksaimniecībā izmantoto ķīmisko pesticīdu rada negatīvu ietekmi uz regulācijas pakalpojumiem, tostarp arī kaitējumu cilvēka veselībai (Pretty, 2005).

Bioloģiskā lauksaimniecība

Bioloģiskās lauksaimniecības ir produktīva pārtikas ražošanas kontekstā un vienlaikus uztur vai uzlabo ekosistēmu pakalpojumu nodrošināšanu (t.i., bioloģisko daudzveidību, augsnes kvalitāti, uzturvielu piesaisti un uzglabāšanu, ūdens uzglabāšanas spēju, nezāļu, slimību un kaitēkļu apkarošanu, apputeksnēšanas pakalpojumus, oglekļa piesaisti, veicina energoefektivitāti un globālās sasilšanas potenciāla samazināšanu, pretestību un izturību pret klimata pārmaiņām, kā arī ražību) un tādējādi arī agro-ekosistēmas noturību un ilgtspēju (Kremen un Miles, 2012).

Bioloģiskās lauksaimniecības scenārijā paredzams, ka samazināsies lauksaimniecības noplūžu (nitrātu oksīda emisija un nitrātu izskalošanās) negatīvā ietekme uz ekosistēmu pakalpojumiem apkārtnes teritorijās (uzlabojot gan augsnes, gan ūdens kvalitāti), aizstājot ķīmisko pesticīdu lietojumu ar bioloģisko kaitēkļu un slimību kontroli.

Ilgtspējīga lauksaimniecība

Uzlabots lauksaimniecības scenārijs, ietverot galvenās ekosistēmu saglabāšanas un aizsardzības prasības, kas nepieciešamas nozīmīgāko augu un dzīvnieku sugu saglabāšanai teritorijā, kā arī pasākumus lauksaimniecības ietekmju mazināšanai uz apkārtnes ekosistēmām (ūdens, meži, u.c.).

Lauksaimniecībā izmantojamās zemes atjaunošana dabiskajā vidē palielina vietējo augu un dzīvnieku sugu skaitu saimniecībās, kā arī var uzlabot svarīgas ekosistēmas funkcijas. Atjaunotā zeme var uzglabāt atmosfērisko oglekļa dioksīdu, kontrolēt eroziju, attīrīt augsni, attīrīt ūdeni, nodrošināt dzīvotni kukaiņu plēsoņām, kas uztur kaitēkļu kontroli un vēl daudz vairāk.

Arvien vairāk pētījumu parāda, ka dažādu lauksaimniecības ainavu veidošana, ierīkojot lauksaimniecības teritorijās nelielus apgabalus, kur saglabāta vai atkārtoti ieaudzēta teritorijai raksturīgā dabiskā veģetācija, var nodrošināt nozīmīgu dzīvotni vietējai florai un faunai, kā arī neprognozējamu saimniecību produktivitāti (Kremena et al., 2012). Piemēram, laukos ar neapstrādātām malu joslām ir augstāka augu un kukaiņu daudzveidība, kā arī daudzveidīgāka augsnes makrofauna (Pickett un Bugg 1998; Smith et al., 2008; Merckx et al., 2009).

ZĀLĀJI

Pamešana, atstāšana bez apsaimniekošanas

Visparedzamākais iznākums, ja zālājs netiek apsaimniekots vai neveicot tajā pietiekamu apsaimniekošanu, ir tā aizaugšana. Neveicot apsaimniekošanu, zālājos uzkrājas kūla – iepriekšējo gadu augu atmirušās virszemes daļas, kas nav sadalījušās. Tādējādi samazinās iztvaikošana (augsne kļūst pārāk mitra), sēklas sliktāk dīgst, neatjaunojas augu sugas – samazinās augsnes veidošanās un kvalitātes uzturēšana, dzīves cikla uzturēšana, biotopu un genofonda aizsardzība (apputeksnēšana un sēklu izplatīšanās nodrošināšana). Tālākais process ir aizaugšana ar krūmiem, kas apdraud visas pļavas, taču par lielāku risku to var uzskatīt biotopos ar lielāku sugu daudzveidību vai tās potenciālu, kuros liela daļa sugu ir atkarīga no tradicionālas apsaimniekošanas.

Jāņem vērā tas, kas dabiskie zālāji ir bioloģiski augstvērtīgas ekosistēmas, kas nodrošina daudzu, arī retu un aizsargājamu putnu, kukaiņu un dzīvnieku sugu dzīvotnes un augu sugu izplatību, kas scenārijā bez apsaimniekošanas ir būtisks zaudējums bioloģiskajai daudzveidībai.

Intensīva apsaimniekošana

Kultivētie zālāji nodrošina visvairāk lopbarības, kā arī attiecīgi piena un gaļas produkcijas apjomu, bet citu sniegto ekosistēmas pakalpojumu apjoms savukārt ir daudz mazāks, salīdzinot ar dabiskajiem zālājiem (piemēram, ārstniecības augi, dzīvotņu uzturēšana apputeksnētājiem, oglekļa piesaiste klimata regulācijai). Mēslojot ļoti daudzas sugas iznīkst, jo tās izkonkurē barības vielām prasīgākas sugas (galvenokārt augstās graudzāles), kas spēj labāk uzņemt augsnē esošās barības vielas. Ieguvumi no kultivēta zālāja ekosistēmām ir vistiešāk saistīti ar apgādes pakalpojumiem – lopbarības un pastarpināti piena un gaļas produktu ražošanai, kā arī šķiedru un citu materiālu nodrošināšana. Salīdzinot ar ieguvumiem no zālāja aizaugšanas, biomasas produktu atdeve no kultivēta zālāja ekosistēmas ir sagaidāma daudz tuvākā laika posmā, turklāt tā ir nepārtraukta.

Kultivētajos zālājos dažu regulējošo procesu nodrošinājums ir mazāks – šādi zālāji ir mazāk piemēroti kā dzīvotne dažādiem kukaiņiem, kas nodrošina lauksaimniecības kultūru apputeksnēšanu.

Ekstensīva apsaimniekošana

Dabiskie zālāji nodrošina lielāku ekosistēmas pakalpojumu daudzveidību, bet apgādes pakalpojumu apjoms no lopbarības, piena un gaļas produkcijas aspekta ir mazāks nekā kultivētājos zālājos. Dabiskajos zālājos ir lielāka augu sugu daudzveidība, kas pozitīvi ietekmē apgādes pakalpojumu apjomu un klāstu, kas nodrošina lielāku apgādi ar ārstniecības augiem, izejmateriāliem mākslas darbiem un medu, jo nodrošina dzīvotnes apdraudētām sugām un apputeksnētājiem. To blīvākā velēna veic augsnes erozijas kontroli stāvās nogāzēs, kā arī tai ir lielāka barības vielu aiztures spēja, tādējādi nodrošinot ūdens attīrīšanu. Tiem ir arī daudz augstāka oglekļa piesaistes spēja. Dabiskie zālāji sniedz arī augstvērtīgus kultūras pakalpojumus, ietverot atpūtu, izglītošanu, zinātni, estētiskos un kultūrvēsturiskos aspektus.

MITRĀJI

Mitrāju biotopu atjaunošana un saglabāšana

Šis scenārijs paredz mitrāju ekosistēmu saglabāšanu un atjaunošanu teritorijās ar augstu nozīmi daudzu īpaši aizsargājamo sugu populāciju un biotopu saglabāšanai, kā arī hidroloģiskā režīma uzturēšanai vai atjaunošanai. Vietās, kur šāda nozīme ir sevišķi augsta, var tikt noteikta dabas lieguma teritorija, tādējādi novērtējumā neņemot vērā ekonomiskos apsvērumus. Mitrāju biotopu saglabāšanu, atjaunošanu un aizsardzību visefektīvāk īsteno, pievēršot uzmanību hidroģeomorfiskajiem procesiem, kas uztur ekosistēmu produktivitāti. Dabas aizsardzības scenārijā prioritāte būs regulācijas ekosistēmu pakalpojumu uzlabošanai, radot kompromisus ar, piemēram, apgādes pakalpojumiem, visbiežāk ar kūdras ieguvi. Mitrāju teritorijās ierobežota būs arī kultūras pakalpojumu izmantošana, kas saistīta gan ar sasniedzamību, gan, ja tiek ieviesti stingri dabisko biotopu saglabāšanas pasākumi, limitējot piekļuvi.

Kūdras izstrāde

Scenārijs, kas balstīts uz ekonomiskiem apsvērumiem, paredz pilnīgu pašreizējo biotopu un ekosistēmu degradāciju izvēlētajā izstrādes apgabalā, kā arī visu regulācijas un kultūras pakalpojumu samazinājums. Vienīgais ekosistēmu pakalpojums, kura vērtība palielinās ir nekoksnes biomasas izmantošanai enerģijas ražošanai vai materiāliem. Šajā scenārijā arī nav paredzēta biotopu atjaunošana pēc kūdras izstrādes, tādēļ teritorijās, kurās pēc laika nenotiek dabiska veģetācijas atjaunošanās, ievērojami pazeminās augsnes spēja piesaistīt un uzkrāt oglekli, kā arī palielinās SEG emisijas, kas negatīvi vērtējams globālā klimata regulācijas kontekstā. Kūdras ieguves rezultātā tiek mainīts hidroloģiskais režīms, pārtraukta ūdens aprites cikla uzturēšana, vienlaikus pazeminās kultūras pakalpojumi, kā arī bioloģiskā daudzveidība tiek ievērojami samazināta, pārtraucot ekosistēmu procesus barības vielu apritei.

Integrēta mitrāju apsaimniekošana

Mitrāju pārvaldības programma parasti ietver pasākumus, kas aizsargā, atjauno un nodrošina to ekosistēmu pakalpojumu funkcijas un vērtības, uzsverot gan to kvalitāti, gan areālu, tādējādi atbalstot to ilgtspējīgu izmantošanu [Walters, C. 1986]. Šajā scenārijā paredzēts, ka tiek ņemti vērā gan ekonomiskie, gan dabas apsvērumi, pēc kūdras izstrādes īstenojot vienu no Latvijas apstākļiem piemērotiem degradētu kūdrāju rekultivācijas veidiem.

Rekultivācijas veidu izvēlas pēc teritorijas specifikas, izstrādātās teritorijas degradācijas pakāpes, iespējām atjaunot hidroloģisko režīmu, ieskaitot izmaksas, apkārtējās veģetācijas un biotopiem, to vērtības un statusa. Nodrošinot teritoriju ilgtspējīgu apsaimniekošanu, paaugstināsies arī kultūras ekosistēmu pakalpojumu vērtība.